LATKā tikt vaļā no attaisnojuma "šodien nevaru parakstīt"
Kā tikt vaļā no attaisnojumiem nerakstīt?
Te nu nav neviena autora/rakstnieka, kas nebūtu izgājis cauri fāzei “negribu rakstīt”. Reizēm attaisnojumi uzrodas pat dienās, kad ir iedvesma. Pienāk grūta darba diena, iznāk jauns seriāls, brīvdienā saulīte un vēlme pastaigāties. Reizēm tieši otrādi—šķiet, ka nav talanta. Kāda balstiņa iesprūst galvā un murmina, ka nekad neko nesasniegsi (lai gan zini, ka tā nav taisnība).
Nespēja koncentrēties ir pazīstama ikvienam, novērst uzmanību no svarīgajām lietām var jebkas. Darbs beidzies, jāgatavo ēst. Bērnam 101 jautājums, bet kaimiņš izdomā taisīt remontu tieši Tavā brīvdienā. Te Facebook atnāk kāda ziņa, bet kad esi gatavībā apsēsties pie rakstīšanas—pēkšņi pienācis pusdienlaiks, bet pēc pusdienlaika saproti, ka rakstāmgalds pārāk nekārtīgs.
Visas šīs situācijas man ir pazīstamas, tādēļ apkopoju nelielu sarakstiņu ar idejām, kas man palīdz mazināt koncentrēšanās šķēršļus:
1) Telefonam klusuma režīms (vai DND):
Mazāk skaņu/vibrāciju/zvanu—mazāk vēlmes atvērt visas tās aplikācijas, kurās izkūst stundas.
2) Rakstīšanas svētnīca:
Ierīkojot tikai un vienīgi rakstīšanai atvēlētu vietiņu (rakstāmgaldu, mīksto krēslu, tumšu skapi, kur neviens Tevi neatradīs) ir mazāk iespēju novērsties no ieplānotās produktivitātes. Darba virsma ir svēta vieta—nekādu lieku priekšmetu, lai tos nenāktos kārtot (atskaitot to kafijas tasi, kas maģiski vienmēr blakus). Turot savu darba virsmu pēc iespejas kārtīgāku, par to nevajadzēs uztrukties/domāt.
3) Vienotšanās ar ģimeni, ka rakstīšana ir svarīga:
Ja ģimene respektē nepieciešamību pabūt klusumā/mierā, šo šķērsli var pārvarēt ar sarunu vien. Ar laiku var mīļos pieradināt, ka sēdēšana pie rakstāmgalda nozīmē, ka traucēt nedrīkst, taču savstarpējā komunikācija ir svarīga. Ir labi laicīgi vienoties, kuros momentos tomēr drīkst patraucēt un adresēt lietas, kas svarīgas pārējiem ģimenes locekļiem.
4) Alternatīva darbavieta/virsma:
Ja nav iespējas mājās izcīnīt “klusuma laiku”, ir vērts padomāt par alternatīvām vietām, kur būtu iespēja kreatīvi izpausties. Manas mīļākās vietas ir bibliotēkas un kafejnīcas. Tur, protams, nenosēdēsi visu dienu, bet vismaz iegūsi pāris stundiņas sev un savām domām.
Man, personīgi, iepriekšējā darbavietā bija stundu garš pusdienu pārtraukums, bet rakstīšana no rītiem un vakaros bija ļoti limitēta. Kamēr kolēģi devās uz ēdnīcām, es uz darbu nesu jau iepriekš sagatavotu ēdienu, apvienojot pusdienu pārtraukumu ar rakstīšanu. Reizēm tie bija tikai pieraksti/idejas kādā kladītē, reizēm pieraksti telefonā, taču ar laiku sāku ņemt līdzi arī planšeti, lai efektīvāk pierakstītu jaunos sižetus vai pat nodaļas (pirmajai rakstiskajai kopijai nav jābūt ideālai—ideāls top rediģēšanas laikā—tādēļ droši var rakstīt arī neapstrādātas nodaļas, ja ir laiks).
5) Nakts miegs! Šo soli es mēdzu ignorēt, taču beigās to nožēloju. Nevar noliegt, ka atpūties prāts vienmēr spēs sniegt lielāku potenciālu un atdevi nekā pārguris kofeīna spainis. Man patīk naktīs palikt nomodā, kad pasaulē pilnīgs miers un klusums, bet zvaigznes spoži kvēlo—tajā ir sava maģija. Taču tas nekad nebūs ilgtermiņa atrisinājums, jo nakts miega ignorēšana vēlāk atriebsies ar pasliktinātu veselību. Te man patīk sev atgādināt teicienu “rīts gudrāks par vakaru”. Ja ir iespēja aiziet ātrāk gulēt un agrāk pamosties (ieskaitot darba dienas), tad prāts, kas nav vēl piesārņojies ar dienas notikumiem, spēs paveikt vairāk!
6) Laicīgi sagatavots ēdiens:
Ja ir iespējams, ēdienu jāsagatavo priekšlaicīgi (turklāt veselīgāks ēdiens palīdzēs labāk koncentrēties). Man patīk našķoties un rakstniece manī nav dzimusi pavāre, tādēļ tendence apēst kaut ko ātru un neveselīgu manī spēcīgi dominē. Lai sabalansētu veselību un rakstnieku tendenci aizlidot domās, es cenšos priekšlaicīgi sagatavot savas maltītes priekšlaicīgi, lai tās var ātri uzsildīt, mierīgi paēst, tad ķerties pie drukāšanas.
7) Kofeīna samazināšana:
Es vēl nepazīstu nevienu autoru, kas nemīlētu kafiju. Godīgi! Pati nevaru iedomāties dienu bez kafijas, taču kofeīns var radīt atkarību un nespēju fokusēt bez tā! Nesen nonācu pie apkārtceļa. Mana jaunā stratēģija ir dzert cigoriņu kafiju īstās kafijas vietā, bet īsto kafiju tikai īpašos gdījumos, kā apbalvojumu.
8) Apbalvojumi:
Mana mīļākā daļa. Pēc katra maziņā sasnieguma ir jāsvin savu uzvaru. Tādā veidā tas liek prātam asociēt rakstīšanu ar baudu, kas man palīdz fokusēt uz manu rakstāmo darbiņu, jo ķermenis zina—dienas beigās būs apbalvojums, ja labi pastrādāšu.
Kā sevi apbalvot? Ts var būt jebkas! Kā jau iepriekš minēju, apbalvojums varētu būt kafijas tase, šokolādīte. Lielākus sasniegumus (piemēram, kad pabeidz 3 nodaļas, var nosvinēt ar jaunas klades, pildspalvas iegādi—jebko, kas Tev personīgi šķiet kā laba samaksa par paveikto).
Šīs ir manas personīgās metodes, kā tikt vaļā no “viss besī, nevaru parakstīt” dienām. Vai Tev ir kāda cita metode padomā? Vai varbūt kāds cits šķērslis, kuru neesmu minējusi? Nekautrējies un padalies komentāros!
Vai jebkurš var kļūt par rakstnieku?
Īsā atbilde ir—Jā!
Taču tas nebūt nenozīmē, ka sarakstīt grāmatu ir viegli. Atskaitot gramatikas zināšanas, grāmatas sarakstīšana ietver sevī daudzus soļus: plānošanu, brīvā laika atlikšanu rakstīšanai, budžetu, vāka mākslinieka atrašanu, korekcijas, mārketingu, tirāžu, likumus, ko derētu zināt—un tad vēl pati rakstīšana un grāmatas izdošana! Izklausās baisi, vai ne?
Grāmatas sarakstīšana ir ilgs process, taču tam nav jābūt biedējošam. Viss, kas Tev nepieciešams, ir apņēmība, neatlaidība, vēlme mācīties un stāsts, kuru vēlies uzdāvināt pasaulei! Pēdējais punkts parasti rakstniekam ir vienkāršākais—ne jau velti mēs gribam būt rakstnieki!
Katrs rakstnieks, kas mīl fantazēt, piekritīs, ka rakstīšana ir bauda. Gluži kā karsta, aromātiska kafija ar kūciņu...vai sekss.
Taču kā ar tiem pārējiem soļiem?
Viss sākas ar vēlmi. Ja vēlies būt rakstnieks/autors, tad daļu “ceļa” jau nogāji. Pārējie soļi būs tikai kā pakāpieni, pa kuriem pacietīgi rāpsies, lai sasniegtu savu sapni (un uzdāvinātu to saviem lasītājiem). Galu galā—mēs paši esam savas dzīves mākslinieki, kas nolemj, kādās krāsās izgleznot dzīvi. Galvenais ir gribēt, jo vienīgais Tavu spēju limits esi Tu! Neaizmirsti to!
Visu pārējo var iemācīties.
Soli pa solim—Eliatas vēstures stunda
Kad augu, reiz satiku rakstnieci, kura brīdināja: “Rakstīšana ir nabaga darbs. Neko nenopelnīsi.”... Žēl, ka es ieklausījos. Man kā bērnam, kas sapņoja rakstīt, rakstīt un rakstīt, tāds teksts salauza spārnus un lika rakstīšanu kā tādu uztvert tikai par hobiju, kuru darīt dienās, kad nekas cits vairs neatliek.
Skolas laikā mēdzu bastot stundas (tajos vecajos, labajos laikos, kad neeksistēja e-klases, e-žurnāli un SMS ziņojumi vecākiem, ka neesi ieradies stundā). Kamēr citi bēga no stundām, lai padarītu to, ko nevajadzētu, es mēdzu atrast klusas vietiņas, kur apsēsties, izvilkt no skolas somas vienīgos divus objektus, kurus no rītiem liku somā—pildspalvu un rūtiņu kladi—un sāku rakstīt savus fantāziju lidojumus. Tādā veidā mans “hobijs” sāka pārņemt mani, jo bija pārāk ilgi pamests novārtā, kā nekam nevajadzīga muļķība.
Ja skolā kādam (atskaitot literatūras skolotāju) pateicu, ka rakstu, visiem pirmā doma bija: “Fū! Priekš kam?” (tikai šī teksta rupjā versija).
Kas tad izmainīja manas domas?
Es aizbraucu uz Lielbritāniju. Tolaik tā šķita kā pasaku zeme—viss iespējams, nekādas diskriminācijas, ēd/ģērb/bučo/lasi, ko gribi! Svešā zemē draugus iegrūt ir grūtāk, tādēļ nereti uzpeldēja “hobiju” tēma, kuras laikā atzinu, ka brīvajā laikā mēdzu šo to parakstīt. Maģisks stāstiņš šur, fantastika tur. Tā īsas sarunas par laikapstākļiem izvērsās par stundām ilgiem lidojumiem caur paralēlām pasaulēm, kas pilnas maģijas.
Ierastais teksts “Fū! Priekš kam?” ātri kļuva par “Oho, nopietni? Wow! Tu esi tik talantīga, superīga...”. Un tad visi paziņas pārgāja uz jautājumu: “Nu? Kad būs grāmata gatava?”.
Tolaik par grāmatām es zināju tikai vienu vienīgu lietu—rakstīšanu. Taču viss pārējais bija kā labirints (tāds, kurš pilns ar lamatām un bīstamiem briesmoņiem). Tas bija bailīgs ceļojums, kura laikā iepazinu īsto rakstīšanas pasauli, tās grubuļaino ceļu, kā arī to, ka jebkurš var kļūt par autoru, ja vien to no sirds vēlas un ir gatavs ielikt pūliņus, mācīties un sevi nemitīgi pilnveidot.
Bet kā ar izdevniecībām?
Agrākajos laikos, kad māte Google un tēvs Internets vēl nedominēja pār pasauli, izdevniecības adoptēja rakstniekus. Par autoru varēja kļūt tikai izredzētie. Pat pati Dž. K. Rovlinga knapi tika izredzēto starpā, jo daudzas izdevniecības esot teikušas, ka nevienu neinteresēšot tāds stāsts par kaut kādu puiku vārdā Harijs Poters.
Bet tad nu izrādījās, ka ļaunie patēvi un pamātes maldījās, jo pasaule iemīlēja stāstu par “zēnu, kurš izdzīvoja”. Sākās jaunā ēra. Izdevniecību kļuva vairāk, bet Google un Internets ieradās pasaulē, lai parūpētos par sapņainajiem bērniem—rakstniekiem.
Nezinu, kā Latvijā, taču Lielbritānijā izdevniecība autoram izmaksā tikai 15-25% peļņas no autora darba, kā arī patur tiesības uz grāmatu (nereti arī autora vārdu/pseidonīmu), neļaujot pašam autoram neko ar to darbu darīt, nedz publicēt to citur. Esmu padzirdējusi, ka Latvijā tas procents nav pat tik liels.
Iespējams, ka izdevniecībā kuram katram autoram neiekļūt, kur viņu darbu apstrādātu kāds redaktors, korektors, mākslinieks, utt., bet būt pašizdevējam—tā jau ir cita runa.
Tiesa, ka pats savu grāmatiņu var izdot jebkurš. Taču izvēlēties, vai darbu iesūtīt izdevniecībai vai arī uzņemties visu atbildību uz sevi, tā ir katra autora individuālā izvēle. Es izvēlējos pamēģināt abus variantus un spratu, ka man atbilstošākā taciņa ir būt pašizdevējai. Tādā veidā autors patur visas tiesības pats uz savu darbu, var to dot, dāvināt, sūtīt kur un kam grib, publicēt fiziski un digitāli tā, kā pašam ērtāk. (Manā gadījumā gan dominējošā ir angļu valoda un angļu valodā runājošo valstu publika, jo pēc 10 gadiem Lielbritānijā svešvaloda kļuvusi kā dzimtā, bet dzimtā—aizmirsusies kā visas nobastotās stundas).
Lai gan izdot pašam savas grāmatas var šķist kā labirints, tā nebūt nav slikta lieta. Labirints var būt pilns pārsteigumu, piedzīvojumu un brīnišķīgas izaugsmes! Atliek tikai sarakstīt stāstu, iegūt zināšanas par tā izdošanu/mārketingu vai arī nolīgt kādu, kas to jau zina.
No salda sapņa līdz tā piepildījumam maģiskais tilts esi Tu pats! Bet ko darīt ar tiltu? Tikai Tu to vari izlemt. Taču es ticu, ka Tu vari būt kas vien vēlies. Ir laiks arī Tev tajā noticēt.
Laimīgu Jauno gadu!
Elyatha Eli novēl Tev laimīgu Jauno gadu! Ir pienācis laiks izvirzīt jaunus mērķus un sākt jaunu dzīves nodaļu, lai kļūtu par labāko versiju, kāda mēs varam būt — par labāko "es".
Vai pagājušajā gadā sasniedzi savus iepriekšējos mērķus? Es noteikti nē. Taču jauns gads nozīmē jaunu lapu, ko piepildīt ar neparastiem piedzīvojumiem. Ikreiz, kad man neizdodas sasniegt mērķi, es uz to raugos kā uz iespēju pilnveidoties vai mācību, kas jāpatur prātā. Dažreiz Tev vienkārši jāatvēl nedaudz vairāk laika, lai paveiktu konkrētu uzdevumu labāk, nekā zini, kā to izpildīt tagad. Pozitīvas attieksmes saglabāšana palīdz palikt produktīvam, vai piekrīti?
Es izmantošu šo brīdi, lai novēlētu Jums visiem brīnišķīgu gadu, jo vēlos redzēt Jūs augam un svinam neskaitāmas uzvaras jau šogad! Neatkarīgi no Taviem izvirzītajiem mērķiem es novēlu Tev visu nepieciešamo drosmi, gribasspēku un pacietību, lai sasniegtu savus sapņus! Atbrīvo savu iekšējo sapņotāju un ļauj tam izkrāsot savu pasauli ar spilgtākām krāsām!
Laimīgu Jauno gadu, mani draugi!
Vai ir vērts tulkot vampīru romantiku latviešu valodā?
Stāsta galvenā varone – Pērle (Pearl Underwood) – ir pavisam parasta, jauka meitene, kura nonākusi glaunā pasākumā, jo tēvs laimējis konkursā. Pasākuma gaitā meitenei jātēlo bagātu dāmu, tādēļ viņa nereti sevi salīdzina ar Pelnrušķīti. Taču prinča nav. Meitenes pasaka ātri pārtop šausmās, kad viņu sazāļo laipnais svešinieks un iesloga Pērli noslēpumainā bunkurā – kopā ar izsalušiem vampīriem.
Viņas liktenis jau būtu skaidrs, taču Pērles laupītājs parūpējies, lai meitene būtu neaizskarama – viņas asinis ir saindētas ar vampīriem nepanesamu indi. Cik ilgi Pērle spēs izdzīvot slazdā? Cik ilgi vampīri spēs savaldīt slāpes pirms paļausies indei?
Tomēr tā nebūt nebūtu mana grāmata, ja tā būtu par izdzīvošanu vien! Izsalkums un inde ir viltīga spēle, bet robeža starp kaisli un bailēm kļūst plāna, kad Pērlei uzrodas labvēlis starp briesmoņiem. Ienaidnieki ātri vien top par mīlniekiem, bet kā uzturēt attiecības, kad esi mīļotā saindētais ēdiens?
"Survive My Blood" ir stāsts pilns intrigu. Kad Tev šķiet, ka esi atkodis noslēpumus, Tu saproti, ka esi tikai pakāpies desmit soļus tālāk no patiesības. Labā meitene + ļaunais puisi = kas labs var sanākt šādā savienībā? Bet galvenais jautājums – vai viņiem ir izredzes vienam otru izdzīvot?
Mīļo Lasītāj, ja Tevi šī grāmata ieintriģējusi, lūdzu dod man to zināmu! Lai gan es pati tulkoju savus stāstus, tas paņem laiku un naudu (vāka dizains, regiģēšana, korektors, utt.), tādēļ vēlos pārliecināties, vai šī grāmata spēj ieintriģēt arī Latviju. Tavs viedoklis man ir svarīgs, tādēļ palūgšu komentēt šo rakstiņu, vai arī sazināties ar mani caur Facebook, Instagram vai Goodreads.
Ļauj iedvesmai runāt
Patiesība par iedvesmu:
Iedvesma atnāk dažādos veidos. Tā ir kluss karavīrs, kas pasargā Tevi no realitātes, pasargā Tavus sapņus un audzē tos spēkā. Tā Tev miegā dzied un liek saskatīt skaistumu, kad esi nomodā, un čukst: "Lūk, šī nav tikai ēka. Tā varētu būt pūķu pils, ja Tu par to uzrakstītu grāmatu. Lūk, šī nav tikai iela... Tā varētu būt dziesma, ja Tu to uzgleznotu ar balsi. Paskaties, tas nav tikai mākonis. Tās varētu būt Tava jaunā mājvieta, ja Tu izaudzētu spārnus."
Iedvesma maina formu. Tai nav robežu, rāmju, un tā vienmēr zina, kā Tevi atrast, kad to vismazāk gaidi. Dažreiz tā atnāk drauga formā, kurš stāsta Tev par savu dienu, bet iedvesma čukst: "Tev ir spēks pārvērst šo stāstu par gleznu, dziesmu, filmu." Citreiz tā apmeklē Tevi kā ienaidnieks. Tas izaicina Tevi! Liek celties un cīnīties par labāku pasauli.
Iedvesma ir spēks. Tā ir spēks, kas ļauj pārveidot pasauli un saliekt to pēc savas gribas. Tā ir Tavs sabiedrotais, ja izvēlies sekot tās gudrībai. Kā izskatās Tava iedvesma? Kas Tevi visvairāk iedvesmo? Mūzika, grāmatas, filmas, zinātne vai varbūt skābeklis, ko elpo?
