LATSapnis: Izkususī pasaule
29. janvāris, 2021 pl. 23:17
Nakts tumsa iegrima miglā, putodama baltas ēnas, pavēlēdama tām apskaut sabrukušās ēkas. Es stāvēju kalna galā, tērpusies baltās mežģīnēs un ziedu rokusprāzēs. Vērodama baltas drupas, kas reiz bijušas skaista pils, es centos saprast, kāpēc pasaule bija pēkšņi tik tāla un sveša. Vai es biju pazudusi? To es nezināju. Mana vienīgā atmiņa bija par kādu gredzenu, kurš, tērpies emeraldā un zeltā, rotāja manu pirkstu - sapnī zināju, ka šim gredzenam liela vērtība manā dzīvē.Kamēr lūkojos plaukstā, šķietami meklēdama savas pārējās atmiņas, vecā pils un katrs akmens tās drupās sāka kust. Arī gredzens, kas grezni skāva manu pirkstu, pamazām zaudēja savu formu, tecēdams gar manu ādu kā šķidrs zelts. Kā ķīsēlis ar emeralda gabaliņiem.
- Tas nav iespējams - es sev sacīju. Palūkodamies miglā klātajās debesīs, es sapratu, ka sapņoju. Aizvēru acis, cenzdamās pamosties. Vai Tu domā, ka tas līdzēja? Tev taisnība - tam nebija jēgas. Lai arī cik ļoti es centos atvērt acis un attapties sava gultā, nekas nelīdzēja. Es paliku iesprūdusi savā sapņu pasaulē, neraizējoties par kūstošo pasauli. Tā vietā, es ļāvos izbaudīt pārdabiskās dabas burvības.