Sapnis: Ļaunais karalis (bet vai tiešām?)
5. februāris, 2021 pl. 12:21,
Nav komentāru
Rožu sārtumā piedzima pirmie saules stari - tik sarkani kā karalienes mati. Viņa stāvēja uz akmens tilta, vērodama upi, klausīdamās tās čukstos, taču dvēselē ielavījās nevēlams viesis. Satraukums.
Iztaisnojusi savu zelta kroni, karaliene devās atpakaļ uz pili, cerēdama remdēt plosošo nemieru. Viņas cerība izdzisa kā ūdenī iemesta svece. Zeme dārdēja no tūkstošiem zirgu, bet kliedzieni skrāpēja gaisu ar sārtiem traipiem, kad ieradās ļaunais karalis no citas karaļvalsts.
Viss notika tik ātri, ka karaliene nepaguva pat aptvert notiekošo, kad viņas ugunīgie mati jau bija iebrucēja rokās, bet pats nevēlamais viesis no svešās zemes laupīja viņas elpu ar asmeni sirdī. Atskanēja sāpju pilna elpa - pēdējā elpa - pirms viņa paguva ieraudzīt ļaunā karaļa seju.
Gadsimtiem ritot, pazudusī dvēsele atrada savu ceļu, atdzimstot jaunā, mūsdienu dzīvē kā zeltmataina, sapņaina meitene. Viņas gaišā āda bija maigāka par vati, bet kastaņkrāsas acis mirdzēja kā dārgakmeņi, kas izmērcēti šķidrā šokolādē. Teiciens "Tu esi tas, ko tu ēd" tik tiešām bija par meitenes acīm!
Pieaugusi par sapņainu dāmu, kura mīlēja mākslu, atdzimusī karaliene kļuva par kāda modes uzņēmuma vadītāju, taču neviens pat nenojauta, cik īpaša bija šī noslēpumainā būtne. Viņa nekad nevienam nestāsīja par pagātnes atmiņām, kuras redzēja tikai savos sapņos - atmiņas par izpostīto karaļvalsti.
Pienāca rudens, izgreznodams pilsētu siltos toņos, tik sārtos, kāds reiz bija viņas pēdējais saulriets. Atnākusi uz darbu, jaunā sieviete satika savu lielāko murgu - gaišmatainu bagātnieku, vīrieti ar debeszilām acīm. Viņš bija tērpies baltā uzvalkā, viltīgi smaidīdams, jo atnāca paziņot vienu vienīgu vēsti - vīrietis nopirka uzņēmumu un bija kļuvis par jauno priekšnieku, taču tā nebija ziņa, kas meitenes sirdī izraisīja vētru. Zilās acis, kas mirdzēja kā tīrs okeāns, nebija spējīgas meiteni apmuļķot. Viņa atpazina noslēpumaino vīrieti no savas iepriekšējās dzīves. Ļaunais karalis, kas reiz viņu nogalināja!
Laikam ritot, meitene atklāja, ka jaunais vīrietis nebūt neatceras viņu pagātni. Viņš nezināja neko par pasauli, kurā abi reiz dzīvojuši. Taču tā vietā, lai priecātos par mūsdienās esošo harmoniju, brūnacainā meitene nolēma kļūt par vīrieša karmu, viņa apsolīja salauzt savu pagātnes ienaidnieku, izmantojot iepriekšējās dzīves atmiņas kā savu priekšrocību.
- Ne vienmēr dzīve spēlē pēc Tavām notīm, Visums zina labāk, - teica kāds, taču balss īpašnieks nebija redzams. Šie vārdi meitenei nenozīmēja neko, līdz neieguva savu mācību.
Laiks ritēja draiskiem soļiem, tas atnesa vēsāku gaisu. Uzsniga pirmais sniegs - maigs un nevainīgs. Bijusī karaliene savus nodomus izkala pilnībā nevainojamus - viņa ielavījās vīrieša dzīvē kā salda melodija uz izsalkušām lūpām, iekaroja viņa sirdi kā pasaulīgs brīnums, pēc kura jebkurš alktu.
Iestājās auksta ziema, bet Ziemassvētki atcilpoja ar saviem noslēpumiem. Bija pienācis laiks salauzt sava ienaidnieka sirdi un dvēseli, izputināt viņa bagātības.
Ziemassvētku vakarā gaišmatainais vīrietis uzaicināja bijušo karalieni ciemos, un viņa bija gatava īstenot savus plānus. Jaunā sieviete iztēlojās, kā visu viesu klātbūtnē satriektu sen kāroto sirdi, kā viņu pazemotu bagātnieku ballē. Taču ieradusies ciemos, viņu sagaidīja pārsteigums.
Telpa bija plaša un grezna, griezti stiepās tik tālu, cik labākā redze nespētu saskatīt elegantās detaļas un zeltā izlietās figūras, mirdzošās lustras. Dzīvojamā istaba bija greznuma ķēniņiene, jo tajā atradās tik bagāta un kupla egle, kas lielījās ar saviem rotājumiem, nobēra telpu ar komplimentiem. Taču nebija neviena viesa. Māja bija tukša, bet uguns gigantiskajā kamīnā bija sievietes vienīgais sarunu biedrs. Vai viņa atkal tika apmuļķota? Ievilināta lamatās?
Sirdī iemājoja pavisam jauns, vēl neizjusts satraukums, kad telpā ienāca tas pats vīrietis - bijušais karalis, kas reiz izpostīja viņas dzīvi. Taču vīrieša acīs nebija ne kripatiņas viltīguma, pat ne mazākā ēna no ļaunprātīgiem nolūkiem. Viņa skatiens bija salauzts.
Apjukusi redzēt tik patiesas skumjas sava ienaidnieka sejā, meitene apsēdās zemē, nespējīga īstenot savus plānus. Nespējīga atriebties! Tā vietā lai iznīcinātu savu seno ienaidnieku, viņa to uzklausīja. Vīrietis izkratīja sirdi, uzticēdams savus tumšākos noslēpumus, garu plosošās traģēdijas no savas dzīves, viņš atkailināja savu dvēseli pilnībā. Kā gan var salauzt kaut ko, kas jau sen ir pavisam salauzts?
Tajā mirklī, atdzimusī karaliene atmeta ar roku visiem savienm nodomiem. Atriebība vairs nešķita necik salda. Tā nobālēja kā rēgs un pazuda, atbrīvojot meiteni uz visiem laikiem.
Lūkodamās gaišzilajās acīs, kuras tik ļoti cerēja sāpināt, meitene saprata, ka cīņu atkal ir zaudējusi. Viņa vairs nevēlējās vīrietim nodarīt pāri, gluži otrādi - pavisam cita sēkla sevi iesēja viņas sirdī. Viņa vēlējās darīt visu, lai izglābtu kunga pazudušo dvēseli, atjaunotu viņa sapņus kā izjauktu puzli, kuru tikai atlika salikt un salīmēt kopā, lai izveidotos izcila bilde. Taču krūtīs kņudēja vēl nebijis siltums - mīlestība.
Izklāstījis visus savus noslēpumus, vīrietis paņēma sievietes roku, cieši piekļaudams to savam krūškurvim.
- Es zinu, ko es tev nodarīju iepriekšējā dzīvē, - viņš atzina, lūkodamies meitenes acīs. - Es cerēju izpirkt savus grēkus, padarot tavu dzīvi krāšņāku, skaistāku, taču iemīlējos. Tu esi kļuvusi par manu ģimeni. Ja man būtu jāizdzīvo visas sāpes un jāizdara visi noziegumi un grēki pa jaunam, lai tikai tevi vēlreiz satiktu šajā dzīvē un iemīlētu - es to darītu.
Dzīve nav tik paredzama, kā mēs domājam. Ja cilvēks var iemācīties turēt savu sirdi un prātu atvērtu, viņa pasaule kļūst maģiska, bet brīnumi var notikt pat mums visnegaidītākajos veidos.