LATVai jebkurš var kļūt par rakstnieku?
Īsā atbilde ir—Jā!
Taču tas nebūt nenozīmē, ka sarakstīt grāmatu ir viegli. Atskaitot gramatikas zināšanas, grāmatas sarakstīšana ietver sevī daudzus soļus: plānošanu, brīvā laika atlikšanu rakstīšanai, budžetu, vāka mākslinieka atrašanu, korekcijas, mārketingu, tirāžu, likumus, ko derētu zināt—un tad vēl pati rakstīšana un grāmatas izdošana! Izklausās baisi, vai ne?
Grāmatas sarakstīšana ir ilgs process, taču tam nav jābūt biedējošam. Viss, kas Tev nepieciešams, ir apņēmība, neatlaidība, vēlme mācīties un stāsts, kuru vēlies uzdāvināt pasaulei! Pēdējais punkts parasti rakstniekam ir vienkāršākais—ne jau velti mēs gribam būt rakstnieki!
Katrs rakstnieks, kas mīl fantazēt, piekritīs, ka rakstīšana ir bauda. Gluži kā karsta, aromātiska kafija ar kūciņu...vai sekss.
Taču kā ar tiem pārējiem soļiem?
Viss sākas ar vēlmi. Ja vēlies būt rakstnieks/autors, tad daļu “ceļa” jau nogāji. Pārējie soļi būs tikai kā pakāpieni, pa kuriem pacietīgi rāpsies, lai sasniegtu savu sapni (un uzdāvinātu to saviem lasītājiem). Galu galā—mēs paši esam savas dzīves mākslinieki, kas nolemj, kādās krāsās izgleznot dzīvi. Galvenais ir gribēt, jo vienīgais Tavu spēju limits esi Tu! Neaizmirsti to!
Visu pārējo var iemācīties.
Soli pa solim—Eliatas vēstures stunda
Kad augu, reiz satiku rakstnieci, kura brīdināja: “Rakstīšana ir nabaga darbs. Neko nenopelnīsi.”... Žēl, ka es ieklausījos. Man kā bērnam, kas sapņoja rakstīt, rakstīt un rakstīt, tāds teksts salauza spārnus un lika rakstīšanu kā tādu uztvert tikai par hobiju, kuru darīt dienās, kad nekas cits vairs neatliek.
Skolas laikā mēdzu bastot stundas (tajos vecajos, labajos laikos, kad neeksistēja e-klases, e-žurnāli un SMS ziņojumi vecākiem, ka neesi ieradies stundā). Kamēr citi bēga no stundām, lai padarītu to, ko nevajadzētu, es mēdzu atrast klusas vietiņas, kur apsēsties, izvilkt no skolas somas vienīgos divus objektus, kurus no rītiem liku somā—pildspalvu un rūtiņu kladi—un sāku rakstīt savus fantāziju lidojumus. Tādā veidā mans “hobijs” sāka pārņemt mani, jo bija pārāk ilgi pamests novārtā, kā nekam nevajadzīga muļķība.
Ja skolā kādam (atskaitot literatūras skolotāju) pateicu, ka rakstu, visiem pirmā doma bija: “Fū! Priekš kam?” (tikai šī teksta rupjā versija).
Kas tad izmainīja manas domas?
Es aizbraucu uz Lielbritāniju. Tolaik tā šķita kā pasaku zeme—viss iespējams, nekādas diskriminācijas, ēd/ģērb/bučo/lasi, ko gribi! Svešā zemē draugus iegrūt ir grūtāk, tādēļ nereti uzpeldēja “hobiju” tēma, kuras laikā atzinu, ka brīvajā laikā mēdzu šo to parakstīt. Maģisks stāstiņš šur, fantastika tur. Tā īsas sarunas par laikapstākļiem izvērsās par stundām ilgiem lidojumiem caur paralēlām pasaulēm, kas pilnas maģijas.
Ierastais teksts “Fū! Priekš kam?” ātri kļuva par “Oho, nopietni? Wow! Tu esi tik talantīga, superīga...”. Un tad visi paziņas pārgāja uz jautājumu: “Nu? Kad būs grāmata gatava?”.
Tolaik par grāmatām es zināju tikai vienu vienīgu lietu—rakstīšanu. Taču viss pārējais bija kā labirints (tāds, kurš pilns ar lamatām un bīstamiem briesmoņiem). Tas bija bailīgs ceļojums, kura laikā iepazinu īsto rakstīšanas pasauli, tās grubuļaino ceļu, kā arī to, ka jebkurš var kļūt par autoru, ja vien to no sirds vēlas un ir gatavs ielikt pūliņus, mācīties un sevi nemitīgi pilnveidot.
Bet kā ar izdevniecībām?
Agrākajos laikos, kad māte Google un tēvs Internets vēl nedominēja pār pasauli, izdevniecības adoptēja rakstniekus. Par autoru varēja kļūt tikai izredzētie. Pat pati Dž. K. Rovlinga knapi tika izredzēto starpā, jo daudzas izdevniecības esot teikušas, ka nevienu neinteresēšot tāds stāsts par kaut kādu puiku vārdā Harijs Poters.
Bet tad nu izrādījās, ka ļaunie patēvi un pamātes maldījās, jo pasaule iemīlēja stāstu par “zēnu, kurš izdzīvoja”. Sākās jaunā ēra. Izdevniecību kļuva vairāk, bet Google un Internets ieradās pasaulē, lai parūpētos par sapņainajiem bērniem—rakstniekiem.
Nezinu, kā Latvijā, taču Lielbritānijā izdevniecība autoram izmaksā tikai 15-25% peļņas no autora darba, kā arī patur tiesības uz grāmatu (nereti arī autora vārdu/pseidonīmu), neļaujot pašam autoram neko ar to darbu darīt, nedz publicēt to citur. Esmu padzirdējusi, ka Latvijā tas procents nav pat tik liels.
Iespējams, ka izdevniecībā kuram katram autoram neiekļūt, kur viņu darbu apstrādātu kāds redaktors, korektors, mākslinieks, utt., bet būt pašizdevējam—tā jau ir cita runa.
Tiesa, ka pats savu grāmatiņu var izdot jebkurš. Taču izvēlēties, vai darbu iesūtīt izdevniecībai vai arī uzņemties visu atbildību uz sevi, tā ir katra autora individuālā izvēle. Es izvēlējos pamēģināt abus variantus un spratu, ka man atbilstošākā taciņa ir būt pašizdevējai. Tādā veidā autors patur visas tiesības pats uz savu darbu, var to dot, dāvināt, sūtīt kur un kam grib, publicēt fiziski un digitāli tā, kā pašam ērtāk. (Manā gadījumā gan dominējošā ir angļu valoda un angļu valodā runājošo valstu publika, jo pēc 10 gadiem Lielbritānijā svešvaloda kļuvusi kā dzimtā, bet dzimtā—aizmirsusies kā visas nobastotās stundas).
Lai gan izdot pašam savas grāmatas var šķist kā labirints, tā nebūt nav slikta lieta. Labirints var būt pilns pārsteigumu, piedzīvojumu un brīnišķīgas izaugsmes! Atliek tikai sarakstīt stāstu, iegūt zināšanas par tā izdošanu/mārketingu vai arī nolīgt kādu, kas to jau zina.
No salda sapņa līdz tā piepildījumam maģiskais tilts esi Tu pats! Bet ko darīt ar tiltu? Tikai Tu to vari izlemt. Taču es ticu, ka Tu vari būt kas vien vēlies. Ir laiks arī Tev tajā noticēt.
