Kā tikt vaļā no attaisnojuma "šodien nevaru parakstīt"
Kā tikt vaļā no attaisnojumiem nerakstīt?
Te nu nav neviena autora/rakstnieka, kas nebūtu izgājis cauri fāzei “negribu rakstīt”. Reizēm attaisnojumi uzrodas pat dienās, kad ir iedvesma. Pienāk grūta darba diena, iznāk jauns seriāls, brīvdienā saulīte un vēlme pastaigāties. Reizēm tieši otrādi—šķiet, ka nav talanta. Kāda balstiņa iesprūst galvā un murmina, ka nekad neko nesasniegsi (lai gan zini, ka tā nav taisnība).
Nespēja koncentrēties ir pazīstama ikvienam, novērst uzmanību no svarīgajām lietām var jebkas. Darbs beidzies, jāgatavo ēst. Bērnam 101 jautājums, bet kaimiņš izdomā taisīt remontu tieši Tavā brīvdienā. Te Facebook atnāk kāda ziņa, bet kad esi gatavībā apsēsties pie rakstīšanas—pēkšņi pienācis pusdienlaiks, bet pēc pusdienlaika saproti, ka rakstāmgalds pārāk nekārtīgs.
Visas šīs situācijas man ir pazīstamas, tādēļ apkopoju nelielu sarakstiņu ar idejām, kas man palīdz mazināt koncentrēšanās šķēršļus:
1) Telefonam klusuma režīms (vai DND):
Mazāk skaņu/vibrāciju/zvanu—mazāk vēlmes atvērt visas tās aplikācijas, kurās izkūst stundas.
2) Rakstīšanas svētnīca:
Ierīkojot tikai un vienīgi rakstīšanai atvēlētu vietiņu (rakstāmgaldu, mīksto krēslu, tumšu skapi, kur neviens Tevi neatradīs) ir mazāk iespēju novērsties no ieplānotās produktivitātes. Darba virsma ir svēta vieta—nekādu lieku priekšmetu, lai tos nenāktos kārtot (atskaitot to kafijas tasi, kas maģiski vienmēr blakus). Turot savu darba virsmu pēc iespejas kārtīgāku, par to nevajadzēs uztrukties/domāt.
3) Vienotšanās ar ģimeni, ka rakstīšana ir svarīga:
Ja ģimene respektē nepieciešamību pabūt klusumā/mierā, šo šķērsli var pārvarēt ar sarunu vien. Ar laiku var mīļos pieradināt, ka sēdēšana pie rakstāmgalda nozīmē, ka traucēt nedrīkst, taču savstarpējā komunikācija ir svarīga. Ir labi laicīgi vienoties, kuros momentos tomēr drīkst patraucēt un adresēt lietas, kas svarīgas pārējiem ģimenes locekļiem.
4) Alternatīva darbavieta/virsma:
Ja nav iespējas mājās izcīnīt “klusuma laiku”, ir vērts padomāt par alternatīvām vietām, kur būtu iespēja kreatīvi izpausties. Manas mīļākās vietas ir bibliotēkas un kafejnīcas. Tur, protams, nenosēdēsi visu dienu, bet vismaz iegūsi pāris stundiņas sev un savām domām.
Man, personīgi, iepriekšējā darbavietā bija stundu garš pusdienu pārtraukums, bet rakstīšana no rītiem un vakaros bija ļoti limitēta. Kamēr kolēģi devās uz ēdnīcām, es uz darbu nesu jau iepriekš sagatavotu ēdienu, apvienojot pusdienu pārtraukumu ar rakstīšanu. Reizēm tie bija tikai pieraksti/idejas kādā kladītē, reizēm pieraksti telefonā, taču ar laiku sāku ņemt līdzi arī planšeti, lai efektīvāk pierakstītu jaunos sižetus vai pat nodaļas (pirmajai rakstiskajai kopijai nav jābūt ideālai—ideāls top rediģēšanas laikā—tādēļ droši var rakstīt arī neapstrādātas nodaļas, ja ir laiks).
5) Nakts miegs! Šo soli es mēdzu ignorēt, taču beigās to nožēloju. Nevar noliegt, ka atpūties prāts vienmēr spēs sniegt lielāku potenciālu un atdevi nekā pārguris kofeīna spainis. Man patīk naktīs palikt nomodā, kad pasaulē pilnīgs miers un klusums, bet zvaigznes spoži kvēlo—tajā ir sava maģija. Taču tas nekad nebūs ilgtermiņa atrisinājums, jo nakts miega ignorēšana vēlāk atriebsies ar pasliktinātu veselību. Te man patīk sev atgādināt teicienu “rīts gudrāks par vakaru”. Ja ir iespēja aiziet ātrāk gulēt un agrāk pamosties (ieskaitot darba dienas), tad prāts, kas nav vēl piesārņojies ar dienas notikumiem, spēs paveikt vairāk!
6) Laicīgi sagatavots ēdiens:
Ja ir iespējams, ēdienu jāsagatavo priekšlaicīgi (turklāt veselīgāks ēdiens palīdzēs labāk koncentrēties). Man patīk našķoties un rakstniece manī nav dzimusi pavāre, tādēļ tendence apēst kaut ko ātru un neveselīgu manī spēcīgi dominē. Lai sabalansētu veselību un rakstnieku tendenci aizlidot domās, es cenšos priekšlaicīgi sagatavot savas maltītes priekšlaicīgi, lai tās var ātri uzsildīt, mierīgi paēst, tad ķerties pie drukāšanas.
7) Kofeīna samazināšana:
Es vēl nepazīstu nevienu autoru, kas nemīlētu kafiju. Godīgi! Pati nevaru iedomāties dienu bez kafijas, taču kofeīns var radīt atkarību un nespēju fokusēt bez tā! Nesen nonācu pie apkārtceļa. Mana jaunā stratēģija ir dzert cigoriņu kafiju īstās kafijas vietā, bet īsto kafiju tikai īpašos gdījumos, kā apbalvojumu.
8) Apbalvojumi:
Mana mīļākā daļa. Pēc katra maziņā sasnieguma ir jāsvin savu uzvaru. Tādā veidā tas liek prātam asociēt rakstīšanu ar baudu, kas man palīdz fokusēt uz manu rakstāmo darbiņu, jo ķermenis zina—dienas beigās būs apbalvojums, ja labi pastrādāšu.
Kā sevi apbalvot? Ts var būt jebkas! Kā jau iepriekš minēju, apbalvojums varētu būt kafijas tase, šokolādīte. Lielākus sasniegumus (piemēram, kad pabeidz 3 nodaļas, var nosvinēt ar jaunas klades, pildspalvas iegādi—jebko, kas Tev personīgi šķiet kā laba samaksa par paveikto).
Šīs ir manas personīgās metodes, kā tikt vaļā no “viss besī, nevaru parakstīt” dienām. Vai Tev ir kāda cita metode padomā? Vai varbūt kāds cits šķērslis, kuru neesmu minējusi? Nekautrējies un padalies komentāros!